Ievietots 26.09.2017 · sadaļā 1.lapa, Ziņas

Datu valsts inspekcija norāda, ka saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma (turpmāk – FPDAL) 2.panta 3. un 4.punktu personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu, savukārt personas datu apstrāde ir jebkura ar personas datiem veikta darbība, jebkuras ar personas datiem veiktas darbības, ieskaitot datu vākšanu, reģistrēšanu, ievadīšanu, glabāšanu, sakārtošanu, pārveidošanu, izmantošanu, nodošanu, pārraidīšanu un izpaušanu, bloķēšanu vai dzēšanu. Līdz ar to, Datu subjekta fotoattēlu publicēšana, nododot personas datus neierobežotam trešo personu skaitam, kopā ar citiem identifikatoriem ir personas datu apstrāde FPDAL 2.panta 4.punkta izpratnē.

Datu valsts inspekcija papildus norāda, ka personas datu apstrāde ir jāveic saskaņā ar FPDAL, kura 7.pants paredz, ka personas datu apstrāde ir atļauta, ja tās veikšanai pastāv tiesisks pamats – pastāv vismaz viens FPDAL 7.panta nosacījums. Papildus tiesiskā pamata nodrošināšanai, veicot personas datu apstrādi, ir jāievēro arī FPDAL 10.panta pirmās daļas 2.punkts, saskaņā ar kuru personas datu apstrādi drīkst veikt tikai atbilstoši paredzētajam mērķim un tam nepieciešamajā apjomā, kā arī jānodrošina citu normatīvo aktu prasību ievērošana personas datu aizsardzības jomā.

Saskaņā ar FPDAL 2.panta 9.punktu par personas datu apstrādes atbilstību FPDAL ir atbildīgs pārzinis – fiziskā vai juridiskā persona, valsts vai pašvaldību institūcija, kura nosaka personas datu apstrādes mērķus un apstrādes līdzekļus.

Saskaņā ar FPDAL 1.pantu šā likuma mērķis ir aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību, attiecībā uz fiziskas personas datu apstrādi. FPDAL 5.pants noteic, ka šā likuma 7., 8., 9., 11. un 21.pants netiek piemērots, ja personas dati ir apstrādāti žurnālistiskām vajadzībām saskaņā ar likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, mākslinieciskām vai literārām vajadzībām un ja likumā nav noteikts citādi. Līdz ar to, ja žurnālista darbības tiek veiktas saskaņā ar likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, personas datu apstrādei nav nepieciešams kāds no FPDAL noteiktajiem tiesiskajiem pamatiem personas datu apstrādei. Datu valsts inspekcija uzsver, ka minētais tomēr nenozīmē, ka žurnālistiem un masu mēdijiem vispār nav saistošas personas datu aizsardzības prasības, piemēram, žurnālistam ir saistoši FPDAL 10.pantā ietvertie datu apstrādes pamatprincipi, proti, datu apstrādei ir jābūt godprātīgai un likumīgai, un personas dati jāapstrādā tikai atbilstoši paredzētajam mērķim un mērķim nepieciešamajā apjomā.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 116.pantu personas tiesības uz privāto dzīvi var ierobežot, ja ierobežojums ir likumā paredzēts un ja tā mērķis ir aizsargāt citu cilvēku tiesības, demokrātiskas valsts iekārtu, sabiedrības drošību un tikumību. Satversmes tiesa (2003.gada 5.jūnija spriedums lietā Nr.2003-02-0106, 2003.gada 29.oktobra spriedums lietā Nr.2003-05-01, 1999.gada 6.jūlija sprieduma lietā Nr.04-02(99) u.c.) un Latvijas Republikas Augstākā tiesa (2011.gada 12.janvāra lēmums lietā Nr.SKA–221/2011, 2010.gada 1.jūlija spriedums lietā Nr.SKA–347/2010 2007.gada 8.jūnija spriedums lietā Nr.SKA-194/2007 u.c.) norāda, ka, izvērtējot, vai indivīda tiesību ierobežojums ir attaisnots, jāvērtē, vai ierobežojums ir paredzēts likumā, tas ir vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, pārbaudot, vai ierobežojumi ir sociāli nepieciešami un samērīgi.

Satversmes tiesa 2010.gada 18.februāra spriedumā lietā Nr.2009-74-01 norāda, ka Satversmē noteiktās pamattiesības var ierobežot, ja vien ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Savukārt 2011.gada 14.marta spriedumā lietā Nr.2010-51-01 Satversmes tiesa norāda, ka no starptautiskajiem cilvēktiesību aizsardzības dokumentiem visupirms izriet vispārīgie personas datu aizsardzības pamatprincipi: tiesiskums, taisnīgums, minimalitāte un anonimitāte.

Datu valsts inspekcija informē, ka Ģenerāladvokāts Eiropas Savienības tiesas lietā C-293/12 Digithal Rights Ireland Ltd. Vs. Minister for Communications, Marine and Natural Resources u.c. un Kärntner Landesregierung 133.apsvērumā norāda, ka Eiropas Savienības pamattiesību hartas 52.panta 1.punktā ir prasīts ne tikai tas, ka visiem pamattiesību īstenošanas ierobežojumiem ir jābūt “noteiktiem tiesību aktos”, bet arī ir tas, ka tie ir jāīsteno, stingri ievērojot samērīguma principu. [...]  Proti, tajā samērīgums nav noteikts kā vispārējs Savienības princips, bet, daudz konkrētāk, kā jebkura pamattiesību ierobežojuma būtisks priekšnosacījums.

Veicot samērīguma izvērtējumu, ir jāņem vērā sekojošie kritēriji tiesību uz vārda brīvību un tiesību uz personas datu aizsardzību sabalansēšanai personas datu publicēšanas gadījumā:

“1. vai informāciju ir nepieciešams zināt sabiedrībai;

2. vai tā ir kāda svarīga sabiedrības interese;

3. vai persona, par kuru publicē informāciju (datu subjekts), ir publiska persona;

4. kā informācija tika iegūta;

5. vai informācija ir uzticama.”[1]

Datu valsts inspekcija norāda, ka starp tiesību uz vārda brīvību un tiesību uz personas datu aizsardzību pastāv zināma robeža, kuru pārkāpjot tiek veikta nelikumīga personas datu apstrāde.

Savukārt saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 29.panta Darba grupas atzinuma Nr.01/2014 “par vajadzīguma un samērīguma jēdziena un datu aizsardzības piemērošanu tiesībaizsardzības nozarē” 3.20.apakšpunktu atbilstīgi otrajam Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktajam papildkritērijam (samērīguma kritērijam) pasākumam, ar ko ierobežo Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas garantētās tiesības, nevajadzētu būt plašākam nekā vajadzīgs attiecīgā likumīgā mērķa īstenošanai.

Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcijas Nr.1165 (1998) “Par tiesībām uz privātumu”, kas veltīta masu mediju iejaukšanās publisku personu privātajā dzīvē jautājumiem, 12.punkts paredz, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā garantētās tiesības attiecināmas uz indivīda privātās dzīves aizsardzību no masu mediju iejaukšanās.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskatā izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu saprātīgu līdzsvaru starp privātās dzīves un vārda brīvības aizsardzību, ir tam, vai publicētais raksts vai fotoattēls (videomateriāls) sniedz pienesumu sabiedriski nozīmīgā diskusijā.

[1] Handbook on European data protection law, European Union Agency for Fundamental Rights, Council of Europe, 2014, 23-25.lpp