Inspekcijā saņemam iedzīvotāju jautājumus par to, vai viņiem ir tiesības uzstādīt videonovērošanu teritorijās, kuras tiem nepieder. Proti, runa ir par teritorijām, kas atrodas pie cilvēku dzīvesvietas un kurās bieži novērotas citu cilvēku darbības, kas traucē vai apdraud apkārtējo drošību.
PIEMĒRS. Blakus Annas mājai atrodas autobusa pietura. Diennakts tumšajā laikā pieturā uzturas jaunieši, kuri tur lieto apreibinošas vielas un skaļi uzvedas, traucējot Annai gulēt. Regulāri tiek apzīmētas pieturas sienas un salauzts tur uzstādītais sols. Policijas izsaukumi nav vainagojušies panākumiem, jo vandāļi paspēj nozust pirms tās ierašanās. Anna ir gatava uz savas sētas uzstādīt videonovērošanas kameru, kas vērsta uz pieturu, lai fiksētu pārkāpējus un policija varētu tos atrast un saukt pie atbildības.
Aprakstītajā un līdzīgās situācijās ir skaidrs, ka ir saskatāma cilvēku interese dzīvot netraucētā un drošā vidē ne tikai sava īpašumā, bet arī tuvākajā apkārtnē. Lai to nodrošinātu, viņi vēlas sekot līdzi tam, kas notiek apkārt, un nodot atbildīgajām institūcijām pierādījumus par pārkāpumiem.
Lai arī ir pieļaujama personas datu apstrāde leģitīmo interešu nodrošināšanai[1], tai jābūt samērīgai ar citu cilvēku tiesībām un brīvībām. Tāpat, lai piemērotu šo pamatu, jākonstatē pamatota likumīga interese, un personas izvēlētajai personas datu apstrādei jābūt piemērotai šīs intereses nodrošināšanai.
Privātpersonām ir tiesības un pamatots iemesls pastāvīgi uzraudzīt sev piederošo īpašumu. Savukārt, kas attiecas uz publisku teritoriju, cilvēkam šādu tiesību nav. Pat ja šī teritorija ir viņa māju tuvumā, tā nepieder konkrētajam cilvēkam un tāpēc viņam nav pamatotas likumīgas intereses to uzraudzīt vai aizsargāt. Turklāt šādās vietās jāņem vērā arī citu cilvēku intereses.
Publisku teritoriju uzraudzība un kārtības nodrošināšana tajās pamatā ir publiskās varas institūciju uzdevums. Šīs institūcijas darbojas sabiedrības interesēs, tām ir likumos noteiktas pilnvaras, atbildība, kontroles mehānismi un pienākums ievērot samērīgu personas datu apstrādi. Tas attiecas arī uz videonovērošanu[2].
Atrodoties publiskā telpā, cilvēki pamatoti sagaida, ka citas privātpersonas viņus nenovēros savu interešu aizsardzībai. Publisku vietu kārtības uzturēšanai drīkst uzraudzīt tikai tie, kam likums ir noteicis šādu pienākumu, un tās nav privātpersonas. Papildus jāņem vērā, ka konstatējot prettiesiskas darbības un iegūstot pierādījumus, tie tāpat tiktu nodoti tiesībsargājošām iestādēm. Līdz ar to, nepamatota ir papildus datu apstrādes soļu veidošana, datu apstrādē (ievākšanā, glabāšanā, nodošanā) iesaistoties privātpersonai.
Ja videonovērošanas mērķis ir dzīvesvietas apkārtnē notiekošā novērošana, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību, savu un vietējo iedzīvotāju drošību, šāda apstrāde galvenokārt ietilps pašvaldību kompetencē. Jo tieši pašvaldībām ir pienākums nodrošināt sabiedrisko kārtību un drošību, tostarp izveidojot un finansējot pašvaldības policiju[3]. Līdz ar to, ja saskatāt reālu nepieciešamību uzstādīt videonovērošanu kādā publiskā teritorijā, ņemot vērā tajā konstatētos pārkāpumus, aicinām par to vērsties pašvaldībā, lai tā varētu izvērtēt un piemērot nepieciešamos drošības pasākumus, nepieciešamības gadījumā lemjot arī par videonovērošanas uzstādīšanu teritorijā.