Ja cilvēks ir atzīts par bezvēsts pazudušu un nav zināms, kad un vai ar viņu būs iespējams atkal sazināties, radiniekiem, partneriem vai citiem tuviniekiem var rasties nepieciešamība risināt dažādus praktiskus jautājumus par pazuduša cilvēka saistību kārtošanu. Piemēram, ir jāapmaksā cilvēka rēķini, jāveic kredīta maksājumi, jāpārvalda viņa manta, jākārto ar īpašumu saistīti jautājumi vai jāizpilda citas saistības, kuras cilvēks savas prombūtnes dēļ pats nevar izpildīt. Lai šos jautājumus varētu risināt, var būt nepieciešams saņemt un apstrādāt ar pazudušo personu saistītu informāciju, tostarp personas datus, piemēram, pazudušajai personai adresētus rēķinus, maksājumu uzdevumus vai informāciju par pienākumiem, kas veicami saistībā ar tās īpašumu.
Šādos apstākļos personas datu apstrādes tiesiskais pamats var būt leģitīmas intereses (Datu regulas 6. panta 1. punkta f) apakšpunkts). To var piemērot gan cilvēkam, kas lūdz izsniegt informāciju, gan pakalpojuma sniedzējam, kuram ir līgumiskās attiecības ar pazudušo personu un kas sagaida noteiktu maksājumu veikšanu. Tas nozīmē, ka konkrētajā situācijā personas datu izsniegšana var būt pieļaujama, ja tie ir nepieciešami, lai nokārtotu ar pazudušo cilvēku saistītus jautājumus. Piemēram, lai apmaksātu rēķinus, veiktu kredīta maksājumus vai izpildītu citas saistības un tādējādi izvairītos no parāda, līgumsoda vai citām nelabvēlīgām sekām.
Pirms informācijas nodošanas pakalpojuma sniedzējam jāpārliecinās par pieprasītāja identitāti un jāpārbauda, vai cilvēkam tiešām ir piešķirts bezvēsts pazudušas personas statuss. Tāpat ir jāsaņem apliecinājums, ka pieprasītājam ir saistība ar pazudušo cilvēku. Šim nolūkam var izmantot, piemēram, Valsts policijas izdotu izziņu, kas apliecina, ka persona ir bezvēsts pazudusi. Ja nav cita dokumenta, kas apliecina konkrētas personas tiesības rīkoties pazudušā vārdā, šāda izziņa kopā ar pieprasītāja apliecinājumu par saistību ar pazudušo personu var būt pietiekama, lai pakalpojuma sniedzējs izvērtētu, vai nepieciešamo informāciju var izsniegt.
Šādā situācijā pakalpojuma sniedzējs var uzskatīt, ka personas datu izmantošana ir pamatota, ja informācija ir nepieciešama, lai nokārtotu pazudušās personas steidzamos praktiskos un finansiālos jautājumus. Vienlaikus pakalpojuma sniedzējam ir jāievēro datu minimizācijas princips, proti, izsniedzamās informācijas apjomam jābūt samērīgam ar konkrēto mērķi – jāsniedz tikai tā informācija, kas konkrētajā situācijā ir nepieciešama, lai saistības nokārtotu.