#DVIskaidro: Vai drīkst atteikt pakalpojumu, ja cilvēks nevēlas sniegt konkrētus personas datus?

Pakalpojuma sniedzējam jānosaka datu apstrādes nolūks un tiesiskais pamats. Dati var būt nepieciešami līguma izpildei, normatīvajos aktos noteikta pienākuma izpildei vai pakalpojuma sniedzēja leģitīmo interešu ievērošanai.[1] Tomēr ar tiesiskā pamata nosaukšanu vai datu iekļaušanu līgumā vien nepietiek - pakalpojuma sniedzējam jāpamato konkrēto datu nepieciešamība un jāvērtē, vai mērķi nevar sasniegt ar mazāku datu apjomu.

1.  Datu regulas 6. panta 1. punkta “b” “c” un “f” apakšpunkts.

Datu minimizēšanas princips paredz, ka drīkst iegūt tikai tādus personas datus, kas ir atbilstoši un nepieciešami konkrētā nolūka sasniegšanai.[2] Datus nedrīkst vākt tikai ērtības, ierastas prakses vai reģistrācijas sistēmas uzbūves dēļ.

Iedomāsimies situāciju. Pēteris Datiņš vēlas iegādāties sporta kluba priekšapmaksas mēneša abonementu. Klubs papildu vārdam un kontaktinformācijai pieprasa arī personas kodu un dzīvesvietas adresi, paskaidrojot, ka šie dati nepieciešami abonementa noformēšanai un grāmatvedībai.

Ja klubs atsaucas uz līguma izpildi, tam jāpamato, kādēļ abonementu objektīvi nevar nodrošināt bez personas koda un adreses. Ja tiek norādīts juridisks pienākums, jānorāda konkrēts normatīvais akts. Savukārt, atsaucoties uz leģitīmajām interesēm, klubam jāpamato konkrētā interese, datu nepieciešamība un samērīgums.

Piemēram, Grāmatvedības likums nenosaka, ka attaisnojuma dokumentā par fizisku personu vienmēr jānorāda personas kods vai dzīvesvietas adrese. Tajā paredzēts norādīt personas vārdu un uzvārdu. Personas kodu norāda pēc pašas personas pieprasījuma vai tad, ja tas izriet no cita normatīvā akta. [3]

Tādēļ sporta klubs nedrīkstētu atteikt Pēterim abonementu, ja tas nevar pamatot, kādēļ konkrētie dati nepieciešami. Piemēram, slēdzot ilgtermiņa līgumu ar pēcapmaksu, klubam var būt nepieciešams precīzāk identificēt klientu vai aizsargāt savus tiesiskos prasījumus. Tomēr arī tad jāvērtē, vai šim nolūkam nepieciešams tieši personas kods un dzīvesvietas adrese vai arī mērķi iespējams sasniegt ar mazāku datu apjomu.

1. Datu regulas 5. panta 1. punkta “c” apakšpunkts.
2. Grāmatvedības likuma 11. panta piektās daļas 6. punkts.

Pakalpojuma saņemšanu nedrīkst nepamatoti sasaistīt ar piekrišanu izmantot personas datus citiem nolūkiem, piemēram, reklāmas sūtīšanai vai klienta paradumu analizēšanai.

Ja šāda apstrāde nav nepieciešama pamatpakalpojuma sniegšanai, jāvērtē, vai personas piekrišana patiešām ir sniegta brīvi. [1] Atteikšanās piekrist papildu datu izmantošanai pati par sevi nedrīkstētu liegt saņemt pamatpakalpojumu.

1.  Datu regulas 7. panta 4. punkts.

Pakalpojuma sniedzējam saprotamā veidā, piemēram, rakstiski privātuma politikā, līgumā vai reģistrācijas formā, jāinformē persona, vai datu sniegšana ir obligāta un kādas būs to nesniegšanas sekas. [1] Ja datu nepieciešamība nav saprotama, cilvēks var rakstiski lūgt pakalpojuma sniedzējam paskaidrot datu apstrādes nolūku un tiesisko pamatu, kā arī to, kādēļ bez konkrētajiem datiem pakalpojumu nav iespējams sniegt.

Līdz ar to visi anketā prasītie dati automātiski nav uzskatāmi par obligātiem.

Tātad, ja pakalpojums tiek atteikts tādēļ, ka persona nesniedz prasītos datus, pakalpojuma sniedzējam jāspēj pamatot ne tikai datu apstrādes tiesiskais pamats, bet arī konkrēto datu nepieciešamība pakalpojuma sniegšanai un tas, kādēļ bez tiem pakalpojumu nav iespējams sniegt.

1. Datu regulas 13. panta 2. punkta “e” apakšpunkts.